Vēl par «Uzcel Gaismas Pili»

Smuks Šķ.Ērms raksts: Kā es iemācījos neuztraukties un mīlēt «Uzcel Gaismas Pili» Daži citāti:

Nē, labāk tomēr skatīsimies uz «Gaismas Pili» Latvijas neesošās spēļu industrijas kontekstā.

Pirmkārt, tiksim skaidrībā ar vienu lietu. Lai arī Latvijā spēļu industrijas nav, izdevēji ļoti labi zina, ka vajag visu sasteigt un mesties izdot spēli, kur pat nav līdz galam pabeigta. Tāpēc patiesībā visi spēlējam «Gaismas Pils» beta versiju. Par laimi spēles programmētājs solās mūs drīzumā iepriecināt ar ielāpu (arī šobrīd ļoti tipiska parādība spēļu industrijā, izdot uzreiz ielāpus pēc spēles iznākšanas, lai salabotu to ķēpu, kas ir nonākusi pircēju rokās). Tāpēc es izlikšos, ka nekas tāds nav noticis un ka manās rokās bija nonākusi uzlabotā versija, kurā nav divu totālas iesprūšanas vabuļu (nelaimīgā bērza slota un kukaiņu mīdīšanas (vabule par vabuļu mīdīšanu, tas ir bez maz vai ironiski)), kurā nav problēmu ar lapiņām, neredzamu trigeru, kuri dažus uzdevumus atļauj risināt tikai tad, kad tiem ir pienācis laiks un kur spēles žurnāls ir nedaudz ērtāks (nevis tik un tā jāpārzīmē viss tā saturs) un nav citu mazāk svarīgu, bet tik un tā nedaudz kaitinošu problēmu.

Es, savukārt, pamēģināšu sagaidīt laboto versiju, jo iepriekšējā vienkārši nosprāga.

Birkas: Biblioteka, Gaismas pils, game, pārdomas, Spēle, Spēles