Man pagaidām neizcenzētais Vikipēdijas ieraksts par cenzūru škiet gana labs, tādēļ daļu pārpublicēšu kā citātu (ja nu izcenzē):
Cenzūra ir varas izmantošana, lai kontrolētu vai ierobežotu vārda brīvību. Šo varu parasti realizē valsts, kāda ietekmīga cilvēku grupa vai organizācija. Cenzūra ir ikviens mēģinājums aizliegt informācijas, viedokļu vai izpausmes veidu brīvību, piemēram, ierobežojot mākslu vai vulgārismu lietojumu valodā. Parasti to pielieto, lai kontrolētu publiskas darbības, bieži – pasludinot šīs darbības par krimināli sodāmām. Cenzūras objekts var būt jebkas, sākot no vārda līdz pat veselai idejai. Teorētiskais cenzūras mērķis ir stabilizēt vai uzlabot sabiedrību, pār kuru cenzoram ir vara.
Cenzūra var būt tieša – piemēram, ja likums aizliedz publicēt vai izplatīt noteiktu informāciju, kā Austrālijā, Saūda Arābijā vai Ķīnas Tautas Republikā, kur aizliegts aplūkot atsevišķas Interneta lappuses, – vai netieša (piemēram, ja cilvēkiem ir bail paust savu viedokli, jo, to darot, viņi riskētu ar dzīvību, darbavietu, vietu sabiedrībā, akadēmisko statusu utt.; skat., piemēram, Makārtijisms).
Cenzūra ir raksturīga diktatūrām un citām autoritārām politiskām sistēmām, kā arī atsevišķiem reliģiskiem grupējumiem.
Pastāv arī uzskats, ka cenzūrā ietilpst citi ideju vai viedokļu ierobežošanas veidi, piemēram, propaganda, masu mediju ietekmēšana, nepareizas vai nepilnīgas informācijas sniegšana, jo šīs metodes neļauj cilvēkiem saņemt pilnīgu un precīzu informāciju, kas savukārt ierobežo cilvēku atvērtību jaunām idejām un viedokļiem. Līdzīgā kārtā par cenzūras formu mēdz uzskatīt arī “vārda brīvības zonas” (free speech zones) – publiskās vietās speciāli nodalītas teritorijas, kurās politiskie aktīvisti drīkst paust savu viedokli.
Arī politkorektumu uzskata par cenzūras paveidu, jo tas nozīmē informācijas izmainīšanu, lai tā atbilstu noteiktiem oficiāliem uzskatiem. Pastāvīgi lietots, politkorektums var kļūt arī par pašcenzūras formu.
Cenzūra – Vikipēdija
Te, savukārt, citāts no Latvijas Republikas Satversmes:
100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.
Veco laiku cenzūras piemērs:
Bija tāds Spānijas galma gleznotājs – Goija.
Ir viņam divas gleznas “Kailā Maha” (1800) un “Apģērbtā Maha” (1803).
“Apģērbto Mahu” viņš uzgleznoja pēc tam, kad dažiem samaitātiem un svarīgiem pilsoņiem kaut kas notika ar organismu un tie lika Mahu apgērbt.


Mūslaiku cenzūras piemēri:
Pēc mutiska Valsts policijas brīdinājuma saņemšanas portāls “Delfi” pievienojas kopējai cīņai pret bērnu pornogrāfiju un izdzēš ziņas ilustrāciju, kurā bija attēlots izrādes “Leļļu opera” reklāmas plakāts jeb tautā sauktais “operas puisītis”.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=20169211
Dubultmorāles piemērs:

Tā gadās.
Un viss pārējais ar to plakātu saistītais.
Arī “Putina sistēmas” notikumi bija cenzūras pirksts. Un tādā garā.
Bildītes no Delfi.lv un Apollo.lv:

Bildīte no nombre.lv:

Google Cache:
PirmsCenzūras (bilde)
Kaut kas te nelīmējas, ne?
Ja kādam ļoti patīk cenzūra, tad pacentieties atcelt Latvijas Republikas Satversmes 100. pantu;
Izveidojiet sarakstu (kāds bija PSRS laikos), kurā būtu iekļautas, aprakstītas necenzējamās, atļautās lietas un cenzējamās, aizliegtās.
Šāds saraksts sistēmpaklausīgiem māksliniekiem ļautu vieglāk orientēties savās (ne)radošajās idejās. Ļautu vieglāk apslāpēt ļauno ideju jau saknē, vēl neradot mākslas darbu. Latvijas Cenzūras Saraksts.
Tāds saraksts ir vajadzīgs arī rakstudarbiem, rakstudarbiem internetā.
Latvijas Cenzūras Sarakstā vēlams arī nodalīt, kuros blogos drīkst pateikt bļeģ un kuros portālos jālieto b**ģ, kuros portālos šādas konstrukcijas vispār ir aizliegtas.
Neaizliegsim arī ārzemju sekstūristiem sniegt padomus un norādījumus Latvijas Cenzūras Saraksta veidošanā.
No visa, kas notika, notiek publiskajā telpā es esmu sapratis, ka liela daļa tautas vēlas atpakaļ cenzūru.
Uz priekšu, biedri!

CCCP_gimn.wav