15. oktobra Saeimas sēdes debašu par “Latvijas valsts karoga likumu” skaņu ieraksta atšifrējuma provizoriskais variants

Jeb kā radās “Aizver muti!“.

Šo atšifrējumu man laipni atsūtīja http://twitter.com/Jekaba11

Tātad, zemāk ir 15. oktobra Saeimas sēdes debašu skaņu ieraksta atšifrējuma provizoriskais variants.

———————
“Latvijas valsts karoga likums” 29.priekšlikums

Sēdes vadītāja. Uzsākam debates.
Vārds debatēs deputātei Vinetai Muižniecei.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).
Godātie kolēģi! Es ļoti lūdzu jūs pievērst īpašu uzmanību 29.priekšlikumam,
kuru ir iesniedzis deputāts Aleksandrovs. Apspriežot Juridiskajā komisijā,
mums par šo jautājumu bija ļoti lielas debates un komisija nebūt nebija
vienprātīga, lai gan jūs tabulā, protams, redzat, ka vairākums šo
piedāvājumu ir atbalstījis. Un ko tad mēs šajā piedāvājumā redzam? Ka tiek
piedāvāts izslēgt no nozīmīgo svētku saraksta, kur būtu paceļams valsts
karogs pie visu personu ēkām, tiek izslēgts gan 11.novembris, gan 1.maijs.
Es patiešām nebiju domājusi, ka mums būs karoga sakarā jārunā par tādu
lietu kā valstiskā ideoloģija. Bet diemžēl izrādās, ka ir. Un proti, es
domāju, ka ne jau visiem ir jāatgādina tas, ka katras nācijas un valsts
pamats ir vēsturiskā atmiņa. Esmu pārliecināta, ka bez vēsturiskās atmiņas
nācija un valsts vienkārši nevar eksistēt, tāpat kā nevar eksistēt bez
nacionālajiem simboliem. Kas tad mums veido vēsturisko atmiņu? Tā ir
valstiskā ideoloģija. Un šoreiz runa ir par diviem ļoti nozīmīgiem datumiem
– tā ir Lāčplēša diena 11.novembris un Satversmes sapulces sasaukšanas
diena 1.maijs.
11.novembris. Kas ir šī diena? Tas ir starpkaru posms. Līdz padomju
okupācijai tie bija vislielākie tautas svētki un tautas apziņā tie bija par
lielāki nekā neatkarības diena. Kāpēc? Raugieties pēc analoģijas ar
barikāžu piemiņas pasākumiem. Mēs visi atceramies, kā stāvējām uz barikādēm
un kā tauta izcīnīja neatkarību. Ar 11.novembri bija tieši tāpat. Mūsu
armija uzvarēja Bermontu pie Daugavas un tauta radīja Latvijas valsti.
11.novembrī mēs atceramies šos notikumus…

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Es lūdzu izturēties ar cieņu pret runātāju… Zālē
ir troksnis. Lūdzu ieņemiet savas vietas un ievērojiet, lūdzu, disciplīnu!
Lūdzu ieņemiet savas vietas un ievērojiet disciplīnu! Izrādiet cieņu
runātājam!

V.Muižniece. Paldies sēdes vadītājai.
Tātad 11.novembrī mēs atceramies notikumus, kad pa īstam dzima Latvijas
valsts un tauta noticēja šai valstij. Šodien šai dienai ir liela simboliska
nozīme. Vai tiešām mēs uzskatām, ka šajā dienā valsts karogs nebūtu
paceļams?
1.maijs savukārt ir Satversmes sapulces sanākšanas diena. Satversme – kā
mēs zinām, ir demokrātiskās Latvijas pamats, likumu likums un tā mums
uzdod… dod ne tikai kādas tiesības, bet tā uzliek arī pienākumus. Un līdz
ar to Latvijas pilsoņiem līdztekus vairākiem citiem pienākumiem ir arī
pienākums būt lojāliem pret valsti un godināt tās nozīmīgās dienas. Un
viens no veidiem, kā pilsonis to var darīt, tas ir, paceļot valsts karogu.
Arguments, ka karoga pacelšana apgrūtina valsts iedzīvotājus, manuprāt,
neiztur kritiku. Tā mēs varam nonākt līdz situācijai, ka mūs apgrūtina arī
himna, ģerbonis un pilsoņa pase. Vai karoga pacelšana valsts svētkos ir
svarīga? Te ir runa par pilsonisko apziņu. Un man šķiet, ka visu mūsu
pienākums ir to kopt.
Konkrētais priekšlikums nepacelt valsts karogu… Vai tad nākamais solis
būtu nepacelt karogus arī pie skolām, aizbildinoties ar taupību? Vai varbūt
11. un 18.novembrī aizliegt parādes, lai karavīriem neiznēsātos zābaki? Vai
tad šis uzskaitījums būtu tiešām jāturpina, lai saprastu piedāvājuma jēgu?
Gribu teikt, ka Tautas partija noteikti neatbalsta šo priekšlikumu un
uzskata, ka tas nav nekādā veidā pieņemams un nedara mums godu, ja mēs to
atbalstītu.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Nākamajam vārds debatēs deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).
Jo, godātie kolēģi! Tā nu ir sanācis, ka Juridiskajā komisijā pret šo Igora
Aleksandrova priekšlikumu balsoja komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece
un viņas biedrs manā personā.
Es gribētu motivēt, kāpēc es balsoju pret šo priekšlikumu. Pirmkārt,
jāsaka, ka priekšlikuma mērķis ir bijis cēls – pasargāt cilvēkus no
pašvaldības policijas patvaļas, ka gadījumos, kad cilvēks kaut kādu iemeslu
dēļ nav varējis izkārt šo karogu, šos cilvēkus nepamatoti soda.
Un kolēģis Aleksandrovs, acīmredzot, atradis vieglāko risinājumu, lai šos
cilvēkus nesodītu – izņemsim no likuma šo svēto pienākumu karogu izkārt.
Bet, redziet, kolēģi, problēmas jau tā nerisina. Problēma risina tomēr
konsultējoties ar juristiem, uzklausot pašvaldības policijas pārstāvjus, jo
cilvēki, kas neizkar karogu ir ne tikai tādi, kuri nespēj viņu izkārt kaut
kādu fizisku problēmu dēļ vai atrodoties prombūtnē, vai slimības dēļ, vai
kā citādi, bet ir arī tādi cilvēki, kas neciena šo valsti. Arī tādi ir. Un
ar šo priekšlikumu būtībā tiek dots atbalsts tiem cilvēkiem, kas neciena šo
valsti. Gribot pasargāt tos cilvēkus, kuri vienkārši kļūdās vai nespēj.
Līdz ar to, manuprāt, pareizākais risinājums pasargāt tos cilvēkus pret
kuriem ir vērsta pašvaldības policijas neprofesionāla rīcība, ir grozīt
administratīvo pārkāpumu kodeksu un dot iespēju problēmu risināt ne uz kaut
kādu uzreiz barga soda veidā, bet pārrunu veidā, brīdinājuma veidā un sodīt
sistemātiskos likumpārkāpējus, kuri neciena šo valsti.
Priekšlikumu iesniedzējs ir atstājis 4.punktu pantā, kurš nosaka, ka
Ministru kabineta un pašvaldību noteiktajos gadījumos arī jāizkar šis
karogs. Līdz ar to tie cilvēki, kas ciena šo valsti arī ir pakļauti zem
situena. Kāpēc ?
Nu, piemēra pēc, Rīgas pašvaldības vadītājs uzaicina ciemos Maskavas mēru
un visiem jāizkar karogs. To jūs nez kāpēc esat atstājuši un par to sodi
būs. Kāpēc jūs to atstājāt? Kāpēc jūs problēmu nerisināt grozot
Administratīvo pārkāpumu kodeksu? Es saprotu, mērķis ir bijis cēls, bet
risinājums ir pilnīgi aplams. Aicinu neatbalstīt priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds deputātam Igoram Aleksandrovam.

I.Aleksandrovs (frakcija „Jaunais laiks”).
Cienījamie kolēģi! Tiešām šis priekšlikums radās no tā, ka Latvijas
pilsoņi, cilvēki, kas par mums ir balsojuši, nāca ar sūdzībām un aicināja
rast risinājumu šai problēmai. Es apzinos, ka šī jautājuma atrisināšana
nepabaros mūsu valsti, bet arī kategoriski es iebilstu tam, ka piespiedu
kārtā, es vēlreiz uzsveru, piespiedu kārtā, kā Latvijā 14 dienas gadā,
ceļot karogu, mēs vairosim valsts patriotismu. Es domāju, ka tikai brīvs
cilvēks, brīvi paceļot dienā, ko viņš uzskata par svētku dienu, tikai tādos
apstākļos radīsies īstens patriotisms.
Es gribu vērst uzmanību uz to, kad Eiropā tikai vēl vienā valstī, tā ir
Lietuva, ir piespiedu kārtā obligātā kārtībā jāpaceļ karogs. Tā ir Lietuva
un tās ir divas dienas. Latvijā mums jāceļ karogs ir 14 dienas gadā. Ar šo
savu brīnišķīgo sasniegumu mēs ieņemam kaut kur otro vietu pasaulē aiz
Ziemeļkorejas, tāpat kā nesen inflācijā ieņēmām otro vietu aiz Zimbabves.
Tāpēc aicinu tomēr šo priekšlikumu atbalstīt un balsot „par”.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds debatēs deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godājamie deputāti! Likumi ir dažādi. Ir tādi, kas dod tūlītēju ekonomisku
efektu un ir tādi, kas stiprina mūsu valsts valstiskumu un mūsu valsts
simbolus. Šis likums noteikti pieder pie otrās kategorijas. Protams, no tā,
vai mūsu karogs tiks pacelts, vai netiks, nebūs atkarīga tieša mūsu valsts
ekonomiskā labklājība, bet netieši tomēr gan, Jo mēs zinām, ka tikai tad
mūsu darbam būs rezultāti, ja mums būs mērķis, kāpēc to darīt. Un, ja mēs
stiprināsim mūsu valstiskuma apziņu visā sabiedrībā.
Šis likums tātad tiešām ir ierindojams vienā kategorijā ar mūsu valsts
Satversmes pantu, kas nosaka Latvijas valsts simbolus – himnu, ģerboni un
galu galā arī mūsu parlamenta eksistenci.
Gribu uzsvērt, ka šis likums ir pieņemts nekonsultējoties ar plašu
sabiedrību, iespējams, ka tikai tagad sabiedrība uzzinās, ka varētu būt
plānotas pārmaiņas šādā ļoti svarīgā mūsu valstiskuma vizuālajā izpausmē.
Tas nav sīkums! Šajā gadījumā šim grozījumam tiešām ir ļoti liela ietekme
uz sabiedrisko apziņu, un vismaz diskusija ir nepieciešama.
Protams, varam runāt par to, ka mūsu valstī tik tiešām šis karogs plīvo
bieži, kaut gan es nedomāju, ka 14 dienas gadā apliecināt savu valstiskumu
būtu pārāk smags pienākums. Protams, mēs varam runāt par to, kāda ir mūsu
vēstures ietekme uz mūsu karoga pacelšanas politiku. Bet mūsu vēsture ir
tāda, kāda tā ir, un ne velti mēs uzskatām, ka ceļš uz nākotni ir pagātnes
apzināšanās, nevis norobežošanās no tās.
Varētu runāt arī par to, ka tik tiešām nepieciešams izdarīt grozījumus vai
nu citos šā likuma pantos, atbrīvojot no šī obligātā pienākuma uzvilkt
valsts karogus cilvēkus, kuri sava fiziskā stāvokļa dēļ to gluži vienkārši
nespēj izdarīt, bet ļoti iespējams, ka piemērotākā vieta šiem grozījumiem
būtu Administratīvo pārkāpumu kodekss, jo šeit tiešām mums ir darīšana ar
cieņu pret valsti, ar cieņu pret valsts simbolu, ar stabilu tradīciju un
galu galā ar plānotām nopietnām pārmaiņām sabiedriskajā domā attieksmē pret
mūsu valsti un tās simboliem.
Tātad pilnīgi noteikti iebilstu, ka privātajām personām turpmāk būs ļauts
ignorēt mūsu valsts sēru dienas, noteikti iebilstu arī pret to, ka tiek
samazināts to dienu skaits, kad privātpersonām ir jāatzīmē mūsu valsts
svētki.
Un visbeidzot. Gribam to vai ne, šis priekšlikums, tieši vai netieši,
sasaucas ar nākamo priekšlikumu, kas rosina negodināt mūsu valsts atceres,
svētku un atzīmējamās dienas vispār. Starp šiem priekšlikumiem nav nemaz
tik liela atšķirība, jo galu galā šis ir pirmais solis uz mūsu valsts
pamatsimbolu nicināšanu.
Aicinu šo priekšlikumu noraidīt.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Nākamajai vārds deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie kolēģi! Es domāju, ka mums šeit nevajadzētu pierādīt, kurš no mums
ir lielāks patriots un kurš no mums vairāk mīl Latvijas valsti. Es domāju,
ka šeit mums vajadzētu runāt arī… Protams, tas ir emocionāla rakstura
jautājums, tā ir ideoloģija, kā teica Muižnieces kundze. Bet mums šeit
vajadzētu arī padomāt par šiem juridiskajiem argumentiem. Un es tomēr kā
juriste nevaru atturēties un neizteikt jums šo juridisko argumentāciju,
kāpēc man ir zināmas šaubas par to, vai pašreizējais tiesiskais regulējums
ir pamatots un samērīgs.
Visupirms mums nevajadzētu domāt, ka šeit tiek samazināti tie gadījumi, kad
obligātā kārtā šie karogi ir jāizkar pie publisko… pie publisko personu
ēkām. Šeit samazināti šie gadījumi, kad šis pienākums tiek sašaurināts
privāto personu piederošām… pie privātām personām piederošām ēkām. Un šeit
kolēģi runāja par to, ka tiešām ir sistēmiski jāskatās uz likumiem, kas
regulē vienu vai otru lietu. Un es paskatījos, ka Administratīvo pārkāpumu
kodeksā ir 201.43 pants, kas paredz administratīvo atbildību par Latvijas
valsts karoga pacelšanas veida un kārtības pārkāpšanu, kā arī nepacelšanu
un citu karogu nepacelšanu. Tur ir pirmā un otrā daļa, tur ir attiecīgas
sankcijas: pirmajā daļā – līdz 30 latiem, otrajā daļā – līdz 50 latiem. Un
es paskatījos arī ar laipnu gādību no Iekšlietu ministrijas, kāda ir
piemērošanas prakse. Šodien… Vēl nav visi svētki bijuši šogad, un šogad jau
no 1.janvāra jau ir 606… 635 cilvēki ir sodīti par to, ka viņi nav
ievērojuši šo noteikto kārtību.
Šeit… Acīmredzot tas ir diezgan viegli – atrast šos gadījumus. Policijai
pietiek pastaigāt pa kādu apdzīvoto vietu un paskatīties, vai šajā gadījumā
šie karogi ir izkārti vai nav izkārti.
Katrā ziņā, ja paliek pašreizējais tiesiskais regulējums, tad noteikti
iespējams, šeit ir jāparedz bez naudas soda arī iespējamas kaut kādas citas
vieglākas sankcijas. Pie tam atsevišķos gadījumos arī runājot šajā
priekšlikumā ir arī, protams, runāts arī par šiem sēru noformējumiem pie
publisko personu ēkām. Mēs komisijā daži deputāti spriežot, mēs pat
nezinājām, kas tad ir noticis decembra pirmajā svētdienā. Es nezinu, cik no
zālē klātesošajiem zina, kas ir noticis decembra pirmajā svētdienā. Es
droši vien domāju, ka liela daļa zina. Es jums pateikšu. Protams, tas ir
viena briesmīga diena. Tas ir pret latviešu tautu vērstā totalitārā
komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena kā iznīcināja latviešus
Krievijā.
Vēl ir viena interesanta lieta, ka šeit mums iznāk tīri dažkārt tāda
divdomīgi vērtējama problēma, proti, ka sēru noformējumā pie publisko un
privāto personu ēkām karogs ir jāizkar 4.jūlijā. No vienas puses tā ir
ārkārtīgi traģiska diena ebreju tautai. Proti, tas ir ebreju tautas
genocīda upuru piemiņas diena. Taču tajā pašā laikā, kā jūs zināt, 4.jūlijs
ir arī Amerikas Savienoto Valstu neatkarības diena. Tātad, ja mēs arī
persona, kas ierodas Latvijā un skatās uz šiem te karogiem, īsti nevar
saprast, vai mēs sērojam par to, nezinot varbūt šo datumu, ka ir Amerikas
Savienotajām Valstīm šeit ir neatkarības diena.
Es gribētu teikt tā, par šo pirmo variantu. Tagad šie juridiskie argumenti.
Tā ļoti klusi Aleksandrova kungs teica, ka faktiski šāda piespiedu lieta ir
tikai lielākoties totalitārās valstīs. Eiropas Savienības valstis no tās ir
atteikušās. Protams, mūsu valsts vēsturi varbūt mēs nevaram salīdzināt ar
citu Eiropas valstu vēsturi. Mums ir tāda daudz bēdīgāka šajā ziņā. Un to
varētu arī uztvert kā, piemēram, vēršanos pret latviešu tautas nacionālo
identitāti pret Latvijas valsti kā tādu. Iespējams, ka arī kāds medijs
paķers to un tagad prasīs nopublicēt, kuri ir tie lielākie patrioti, kuri
ir tie, kas vēršas pret Latvijas valsti. Es nekādā ziņā nevaru teikt, ka
man Latvijas valsts nav svēta, ka man nav Latvijas valsts karogs svēts.
Mana ģimene ir glabājusi šo karogu visiem šiem gadiem cauri un pat
nebaidoties no tā, ka viņi varētu tikt represēti. Jūs man piedodiet par…
Bet šajā gadījumā, līdz nebūs iztaisīti grozījumi, tomēr šajā
Administratīvo pārkāpumu kodeksā, es, godātie kolēģi, tomēr atturēšos,
neskatoties uz to, ka komisijā es balsoju par Aleksandrova kunga
priekšlikumu, jo es uzskatu, ka šajā gadījumā tomēr būtu jāizdara grozījumi
Administratīvo pārkāpumu kodeksā, jo pretējā gadījumā šie…

Sēdes vadītāja. Jūsu laiks ir beidzies.

I.Čepāne. Es tūlīt pabeigšu. Pašreizējais tiesiskais regulējums ir,
manuprāt, ārkārtīgi nesamērīgs attiecībā pret tiem cilvēkiem, kas,
piemēram, tiek sodīti, ja viņi dažādu iemeslu dēļ nav varējuši šo karogu
izkārt. Paldies par manu emocionalitāti, un es tomēr aicinu varbūt šajā
gadījumā izlemt, ņemot vērā gan juridiskos, gan arī emocionālos faktorus.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds debatēs deputātam Jānim Reiram.

J.Reirs (frakcija „Jaunais laiks”).
Godātie kolēģi” Es gribētu atgādināt, ka šis Aleksandrova kunga labojums
neaizliedz nevienam Latvijas pilsonim vai iedzīvotājam izkārt karogus
svētku un atceres dienās. Un šeit arī jautājumu… Es pilnībā piekrītu
Čepānes kundzei – te nav jautājums par patriotismu vai nepatriotismu. Un te
nav jautājums arī par to, vai kādam ir grūti izkārt karogu vai kādam nav
grūti izkārt karogu. Manu virzīja atbalstīt šo Aleksandrova kunga
priekšlikumu tikai viena lieta. Es pajautāju Ārlietu ministrijas pārstāvim,
cik tad ir valstis Eiropas Savienībā, kur ir obligāta karoga izkāršana. Un
man atbildēja – divas. Viena ir Lietuva un otra ir Slovākija vai Slovēnija,
es neatceros. Bet Lietuvā ir tā kā pie mums – sodīšana, bet otrā valstī nav
sodīšana par šo lietu. Tātad faktiski ir tikai viena valsts. Un Lietuvā
šāda karoga izkāršana ir divas reizes gadā. Tātad faktiski ir tikai viena
valsts. Mēs sakām – jā, mums ir bijusi vēsture, mums ir bijušas problēmas.
Bet vai Igaunijai nav bijušas problēmas? Vai Polijai nav bijušas problēmas?
Visām valstīm ir bijušas problēmas. Bet šīs valstis savu patriotismu ir
audzinājušas savādāk – varbūt pieņemot pareizākus likumus, varbūt nenovedot
valsti līdz tādai krīzei, kā mums ir. Un vēl savādākiem veidiem.
Ja mēs runājam par patriotismu. Mums šī norma divdesmit gadu laikos ir
panākusi savu? Es domāju, ka nav. Piemēram, Sociālo zinātņu fakultātē
iestājeksāmenos vai pārbaudījumos, kad tādi bija, notika cilvēku aptauja un
cilvēkiem… studentiem vai reflektantiem… jautāja par to, kas ir
11.oktobris. (No zāles: „Novembris!”) Un vairāk nekā puse nevarēja atbildēt
uz šo jautājumu. Tā kā jautājums nav par patriotismu un par šiem karogiem.
Vēl viens jautājums. Kur mēs virzāmies? Šī norma, es domāju, ir iejaukšanās
privātās personas dzīvē. Un ja mēs apskatāmies, ja mēs virzāmies uz
demokrātiju, uz Eiropas Savienību, tad, kā jau es teicu – nav tādas normas,
kas paredz obligātu karoga izkāršanu.
Ja mēs apskatāmies uz totalitārajām valstīm. Jā, tur tādas normas ir!
Totalitārās valstīs ir arī prezidents, spēcīgi mesijas un viss pārējais.
Mēs virzāmies uz tām valstīm… Es gribu dzīvot… lai Latvijā būtu kā,
piemēram, Zviedrijā, kā Somijā, kur dzīves līmenis… Tur nav šādu normu.
Tur nav karogu izkāršanas, tur nav mesijas, tur nav spēcīgu prezidentu.
Un es lūdzu padomāt arī no šāda viedokļa, balsojot par šo jautājumu.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates.
Vārds debatēs deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).
Cienītie kolēģi! Šeit ir ļoti skaidrs jautājums. Šeit būs nacionālisms pret
kosmopolītismu. To arī parādīs balsojums.
Ja runā par patriotismu, patriotisms parādās, protams, vispirms rīcībā,
konkrētā rīcībā. Vēršanās pret nopietniem datumiem – tā ir rīcība.

Runāt otrajā lasījumā, tad, kad jārunā par tik smagu jautājumu, kas ir
konceptuāls jautājums… runāt otrajā lasījumā pie atsevišķa priekšlikuma,
kas ir viens no daudziem, ir vienkārši smieklīgi. Pareizi vairāki pateica,
ka te ir juridiskas lietas un par to ir jādomā. Pilnīgi pareizi! Bet tad tā
ir arī jādara. Nevis jāiestumj uz dažu tantiņu kliegšanu balstītus
priekšlikumus, kur ir sagrozītas visas dienas. Visas dienas ir sagrozītas
šeit!
Kas tas ir par pamatojumu, ka, lūk, ir kaut kādas sūdzības un tad nu sāksim
tīrīt ārā kalendāru!
Attieksme pret vēsturi. Viņas te vispār nav! Kaut ko izņem ārā, kaut ko
pārliek un kaut ko aizliek citur. Vai tad tā ir attieksme pret savas valsts
vēsturi?
Es jums pateikšu speciāli šodien. 11.novembris… es saprotu, ka daudz ko
var nezināt, bet to, ka šogad Latvijas armija svin savu 90.gadu dibināšanas
dienu, to jums vajadzēja zināt. Un Latvijas armijai mēs dosim lielisku
dāvanu šajā jubilejā – izņemsim ārā 11.novembri no tām svarīgākajām dienām.
Skaisti! Es gribu redzēt, ko jebkurš latviešu karavīrs jums par to teiks.
Un būs jānopublicē šis balsojums. Tas ir rādītājs… (Troksnis zālē.) Re,
kur bļauj atkal… Atkal grib uzrauties…
Lūk! Tādas tās lietiņas ir. Žēl, ka iesniedzējs to nav sapratis. Ļoti žēl.
Ja jau gribēja par tādām lietām runāt, vajadzēja nomierināties, parunāt
konceptuāli, bet nevis automātiski ielikt otrajā lasījumā vienu izplūdušu
priekšlikumu. Kaut ko atstās, kaut ko neatstās… Nu tad – kā tad?
18.novembris? Totalitāra valsts – visiem jākarina karogi. Kāpēc tad to
neizņēma ārā? Izņemiet ārā visu tādā gadījumā, ja jau runā par
totalitārismu. Lūk! Šitie visi balsos ar lielāko prieku! Šeit, kosmopolīti,
latviski runājošie kosmopolīti kopīgi balsos ar krieviski runājošie,
kosmopolītiem, un tas ir solis, tas ir solis uz 13. oktobrim un kaut ko
tamlīdzīgu.
Reira kungs te sāka stāstīt par citu valstu pieredzi? Kur jūs bijāt agrāk?
Kur jūs bijāt tad, kad šo likumu pieņēma? Kur jūs bijāt tad, kad mēs
konceptuāli runājām par tādām lietām? Tagad jūs pieķērāties vienam
priekšlikumam acīmredzot, lai kādam izpatiktu un vairāk neko citu es nevaru
darīt.
Lūk, tagad viens par Armijas dienu. par to es vispār… Es vienkārši
nesaprotu, kā varēja ķerties klāt 11.novembrim klāt. Tas vienkārši tiešam
nav saprotams.
Otrs. Tātad privātpersonām vairs neinteresēs nekādas sēru dienas –
25.marts, 14.jūnijs, 17. un tā tālāk. Tātad viņām tas būs vienalga. Kas ir
noticis ar desmitiem tūkstošu Latvijas Republikas pilsoņu, tas viņām tagad
būs vienalga. Gribēs, karinās, negribēs – nekarinās. ja jau tādā veidā mēs
runājam par šādu patriotisma audzināšanu, Reira kungs, tie studentiņi, kas
nezināja, kas ir 11.novembris, nav auguši kārtīgās ģimenēs. Viņi nāk no ne
sevišķi kārtīgām ģimenēm. Ģimene ir pirmais, kur dot pamatzināšanas par
valsts vēsturi u tikai pēc tam nāk mācību iestādes, Tā kā, kolēģi, protams,
balsos katrs kā viņam patiks, bet neviens, kas atbalstīs šeit šo likumu
vairs nav Latvijas patriots.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Nākamajam vārds deputātam Mārim Kučinskim.

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).
Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Īpaši šī priekšlikuma atbalstītāji.
es negribu runāt par juridiskām sekām vai par juridisku, bet paskatieties
uz šo situāciju un uz šo priekšlikumu kā simbolu, kuri šobrīd diez kāpēc
parādās. Šis ir ārkārtīgi grūts laiks. Pirmo reizi mūsu neatkarības laikā
mēs esam nokļuvuši situācija, kad neejam vairs uz priekšu, bet labākā
gadījumā stāvam vai ejam un atpakaļ. Un tad mums parādās interesanti
priekšlikumi. Mums parādās priekšlikums, ka naktī vajag atsākt dzert,
parādās priekšlikums, ka tirgū būdiņas vajag atjaunot, kur alkoholu un
cigaretes tirgos un mums parādās arī jautājums par valsts simboliku, ka
viņu tagad varētu arī, varbūt aiz labiem nodomiem, jo jūsu kaimiņienes, cik
es sapratu, patiešām bija sodītas.
Protams, iemesls ir, bet tai pašā laikā jautājums ir par nākamo soli. Kas
būs pēc tam, pēc tam, kad mēs šodien nobalsosim, ka to vairs nevajag, ar
motivāciju, ka patriotismu dēļ tā audzina. Protams, par patriotismu mums
vēl diskusijas, es domāju, nākamo desmit, divdesmit gadu garumā būs un,
protams, ka ne jau karoga pacelšana ir noteicošais šajā jautājumā. bet tajā
pašā laikā katra iespēja st„astīt saviem bērniem par karogu, kāpēc viņš
jāpaceļ, kas viņš ir… Arī svētku sajūta, ko mēs tomēr sev uztaisām,
uztaisām visai apkārtnei. Šobrīd tas ir pirmais solis, lai nākamā reizē
norādītu, ka šis karogs īstenībā nav nekādā vērtībā, ka mēs varētu arī
padomāt par citiem tādiem priekšlikumiem.
Es vienkārši aicinu, apdomājieties mazliet. Šobrīd to nedrīkst darīt.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds debatēs deputātei Lienei Liepiņai.

L.Liepiņa (frakcija „Jaunais laiks”).
Cienījamie kolēģi! Mums te ir visai dažādi uzskati. Es, piemēram, uzskatu,
ka tieši tāpēc, ka šī ir svēta lieta, karogs ir svēts, tāpēc ar viņu
nedrīkst apieties kā ar kuru katru citu drēbi, ko liek vai neliek, gribi
vai negribi. Karogs manā uztverē tiešām ir pirmām kārtām apliecinājums
piederībai. Mēs viņu savā laikā pirms Latvijas neatkarības likām uz
mašīnas, braukājām visur kur. Tas bija apliecinājums un lepnums, piederība
tautai.
Otrām kārtām tā ir cieņas izrādīšana. Mēs uzvelkam karogus tad, kad mums
ierodas ārzemju viesi, izrādot cieņu viņiem.
Nevienu no šīm lietām nevar panākt piespiedu kārtā. Nevar! Un man ir tikai
žēl, ja es redzu, ka cilvēks, kurš skatās ar naidu uz šo mums svēto lietu,
viņš skatās uz to ar naidu, viņš šo vispār ņem rokā un vispār ceļ gaisā, un
vispār skatās uz to. Man liekas, tā ir pilnīgi nepareiza pieeja piespiedu
kārtā šo lietu darīt privātmājām. Mēs šeit vispār nerunājam par valsts
institūcijām un visu pārējo. Tas ir ļoti pareizi un nepieciešami, un
vajadzīgi, ka valsts to dara. Bet cilvēkus pašus personīgi nevar piespiest
uz patriotismu, nevar piespiest uz cieņu, un neko citu.
Tā ir mana visdziļākā pārliecība. Tāpēc es tomēr atbalstīšu šo variantu,
lai gan viņš nav optimāls. Īstenībā mums vajadzētu visas privāto cilvēku
piespiedu kārtā karoga uzvilkšanas atcelt, visas pilnīgi.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P. Tabūns (TB/LNNK frakcija).
Jo tālāk, jo trakāk! Pajauno Aleksandrova kungs, kolēģi! Jums tomēr šajā
lietā attieksmē pret valsti un pret karogu ir kaut kāda putriņa galvā. Un
drusciņ vajag padomāt… Un ne tikai jums! Arī jūsu kolēģiem un atbildīgajai
Juridiskajai komisijai, kurā tikai divi – tikai divi! – cilvēki, Muižnieces
kundze un Rasnača kungs, nobalsoja „pret” šo muļķīgo priekšlikumu. Pret šo
nekaunīgo priekšlikumu, es pateikšu!
Tik tālu aiziet! Redziet, daži cilvēki nāca pie Aleksandrova un teica:
„Ziniet, man ir slinkums no rīta celties un izkārt pie savas mājas karogu.”
Un Aleksandrovs bija ar mieru iesniegt Saeimā šo stulbo priekšlikumu, es
atvainojos…
Pārsteidz mani komisijas atbalsts šim priekšlikumam. Un saka: „Redziet,
Aleksandrova kungs, brīvā valstī brīva rīcība!” Ja tā mēs skatīsimies, tad
– es atvainojos! – izsvītrosim ārā no mūsu likumu lielā klāsta Valodas
likumu, Pilsonības likumu, Izglītības likumu un vēl desmitiem likumu.
Izsvītrosim! Brīvi! Neliksim, iegūstot pilsonību naturalizācijas kārtībā,
prasīt valsts valodas zināšanas, prasīt himnas vārdu zināšanas, Latvijas
vēstures zināšanas un tā tālāk.
Jūs, draugi mīļie, Aleksandrova kungs, jūs vispirms, jūs velkat uz
mankurtismu. Un tikai tādēļ, ka mēs tagad esam sākuši pielūgt
multikulturālismu, internacionālismu un visas šīs lietas, ir… Mēs esam tik
tālu sabojājušies… Kučinska kungs te jau teica, ļoti labi teica: tādā veidā
mēs aiziesim pavisam šķērsām. Absolūti šķērsām! Un iznīcināsim savu valsti.
No tās jau daudz nekas nav palicis pāri.
Nupat pasaules brīvo latviešu sanāksmē atkal kārtējo reizi pasvītroja:
rusifikācija pārņēmusi Latviju. Neatkarības dienās, neatkarības gados
divdesmit! Draugi mīļie, vai vienreiz nesāksim apjēgt kaut ko, kur mēs
ejam?
Un piedodiet man, ka es tik skaļi, tik nesamiernieciski izsakos pret šādu
variantu. Tas ir apbrīnas vērts, lai kaut ko tādu izdomātu. Redziet,
11.novembris vairs nav vajadzīgs! Tā ir mūsu Latvijas varoņu diena! Varoņu
diena! To nevajag vairs! Nevajag vairs pacelt karogu pie mājām!. Lai brīvi
dara! Te ir desmitiem tūkstošu okupantu iekšā. Latvijas nedraugu. Tātad
viņiem mēs ļausim šeit brīvi darīt, kā viņiem ienāk prātā. Nē! Mēs viņu
piespiedīsim, lai viņš paceļ karogu, ja arī negrib! Un ja nepacels karogu
pie mājas, viņš dabūs vismaz sodu. Vismaz sodu dabūs! Nu taču apjēdziet
cilvēki, mīļie! Apjēdziet un nobalsosim pret šo totālo muļķību. Savādāk mēs
iebridīsim tik tālu, ka tālāk vairs ne pacelsimies ekonomiski, nemaz
nerunājot par šo latviskumu, ko esam pazaudējuši un ar katru dienu
pazaudējam visādos veidos. Es aicinu neatbalstīt šo muļķīgo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Jānim Lagzdiņam.

J.Lagzdiņš (Tautas partijas frakcija).
Godātie kolēģi deputāti! Es teikšu, kādēļ es neatbalstīju šo priekšlikumu.
Tādēļ, ka šobrīd daudz kas mūsu valstī notiekošais cilvēkos, sabiedrībā,
presē, liecina, ka mēs dienu no dienas zaudējam patriotismu, Latvijas
mīlestību, dzimtenes mīlestību. Un man šķiet, ka šis balsojums un balsotāji
būs attieksmes paudēji tautas priekšstāvji par priekšlikumu, kura autors,
es piekrītu tiem, kas saka, ir labu gribējis. Es zinu, viņš ir labu
gribējis. Un viņam ir savs pamatojums. Bet sabiedrība, mūsu tauta, šo
balsojumu, manuprāt, uztvers kā tautas vēlētu priekšstāvju kārtējo soli un
apliecinājumu, ka valsts simboli, tas, kas raksturo mūsu valsti, ir
otršķirīgs. Ir otršķirīgs. Ka mēs – tautas priekšstāvji to vērtējam kā kaut
ko maznozīmīgu, ka šajās svētku dienās mēs prasām savas valsts pilsoņiem
paceļot karogu šādā veidā izrādīt attieksmi pret Latvijai vēsturiski
nozīmīgām dienām. Mūsu tautieši uzskatīs, ka mēs vērtējam to kā
nevajadzīgu. Taisnība ir tiem kolēģiem, kuri teica, ka dzimteni nevar
piespiest mīlēt ar varu. Protams. Protams, jums ir taisnība. Protams. Bet
situācija mūsu valstī ir tāda, ka, manuprāt, mums likumdevējam ir jājūt šo
ļoti bīstamo tendenci, par ko ļoti emocionāli runājat jūs, ka patriotisms
mazinās, un tādējādi arī mūsu praktiskie darbi nevadās mūsu valstī tā kā
gribētos, jo bez dzimtenes mīlestības nespēj risināt šīs lielās valsts
ekonomiskās arī problēmas. Un mēs prasām , piemēram, lai mūsu bērni skolās
obligāti apgūtu Latvijas vēsturi. Un tādējādi mēs zināmā mērā arī viņus
piespiežam – tev būs mācīties nedēļā divas stundas savas tautas, savas
valsts vēsturi. Un sākotnēji mēs neviens un mūsu bērni nepiedzimstam kā
kvēli savas valsts un tautas patrioti. Bet pakāpeniski – gan vēstures
stundās, gan ejot un pavadot savus bērnus un mazbērnus uz skolu un
bērnudārzu, kā to teica Kučinska kungs, redzot, ka pie mājām plīvo karogs,
mēs viņiem pastāstām, kādēļ tas tā ir. Un mazliet varbūt viņi kļūst
patriotiskāki. Es aicinātu godātos kolēģus apsvērt šos faktorus un aicinātu
nedot uzvaru tiem, kuri vēlas mazināt mūsu tautas patriotismu, kuri šo
balsojumu uztvers kā kārtējo uzvaru tam, ko viņi patiesi vēlas šajā valstī.
Viņi vēlas, lai šeit būtu savādāka valoda, savādāka valsts valoda, savādāka
kārtība un šo soli viņi vērtēs kā savu uzvaru.
Es ceru, ka tādu šajā parlamentā nav daudz. Es ļoti ceru, ka tādu ir maz.
Es negribētu teikt, ka šis balsojums pilnībā to apliecinās. Bet es aicinu
jūs tomēr neatbalstīt šo priekšlikumu, bet atbalstīt Juridiskās komisijas
jau reiz nolemto, ka Juridiskā komisija grozīs Administratīvo pārkāpumu
kodeksu un tiešām nedos iespēju tiem neapzinīgajiem pašvaldību policistiem,
kuri Madonā varbūt un citviet ir uzlikuši administratīvos sodus cilvēkiem,
kuri kaut kādu apstākļu dēļ ir aizmirsuši izkārt valsts karogu.
Es aicinātu padomāt par to un nebalsot par šo priekšlikumu, bet risināt
jautājumu tā, kā Juridiskā komisija to jau ir lēmusi.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie kolēģi! Runājot par šo priekšlikumu, jārunā ir par vairākiem
aspektiem.
Pirmkārt, izskanējusī doma, ka karoga uzvilkšana pie ēkām piespiedu kārtā
ir totalitārisma izpausme. Un argumentācija, ka neviens cits tā nedara,
tikai posttotalitārās valstis. Šiem argumentētājiem es ļoti ieteiktu…
tiem, kas skatās citu valstu pieredzē un selektīvi pēc vajadzības to velk
ārā, es vismaz ieteiktu būt konsekventiem un ka ļoti drīz mūsu parlamentā
tiks debatēts jautājums par Alkohola aprites likumu, proti, tā
tirdzniecības stundu pagarināšanu, arī tad, lūdzu, citu valstu pieredzes
atbalstītāji, nāciet tribīnē un runājiet par to valstu pieredzi, cik
nopietni tur cīnās pret alkoholismu, tā reklāmu un tamlīdzīgi un
pieejamību.
Kāpēc manā izpratnē tā nav totalitārisma izpausme? Vēlēšanu likums. Mūsu
valstī nav noteikta obligāta piedalīšanās vēlēšanās, bet daudzās valstīs un
ne tuvu ne posttotalitārās piedalīšanās vēlēšanās ir obligāta. Piemēram,
Austrālijā. Tomēr es nezinu nevienu Austrālijas pilsoni, kurš būtu sodīts
par nepiedalīšanos vēlēšanās. Tādēļ ir pilnīgi cits jautājums par
Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozīšanu. Un šeit būtu jāpārdomā par
sodošo normu pielietošanu karoga neizkāršanas gadījumā.
Un, godātie kolēģi! Katram normatīvajam aktam ir gan juridiska nozīme un
vērtība, gan arī morāla. Un sabiedrībā ir dažādi uzskati un tas ir ļoti
normāli. Tas ir dabiski. Lielākās daļas mūsu valsts pilsoņu kopumam
Latvijas valsts, tās simboli un valoda ir svētums. Bet, protams, mūsu
sabiedrībā ir arī cilvēki, kas jūtas piederīgi citai valstij un kam Latvija
ir tikai uzturēšanas vieta. Šī priekšlikuma pieņemšana būtu liela vilšanās
sajūta Latvijas patriotiem. Turpretī šai otrai pusei tas būtu vēl viens
panākuma solis. Un ne velti mēs dzirdējām deputāta Kabanova izsaucienu no
zāles, ka gan jau ar laiku izņemsim arī 18.novembri. Un ļoti iespējams, ka
tieši tā uz šo aktu skatīsies tie Latvijas pilsoņi, kas deputātu Kabanovu
šeit ir ievēlējuši.
Godātie kolēģi! Šī priekšlikuma pieņemšana gribot negribot būtu viens solis
mūsu valstiskuma simbola demontāžā. Un es pilnīgi pievienojos kolēģu
teiktajam, ka Latvijas armijas dzimšanas dienas priekšvakarā tas būtu
drausmīgs spļāviens sejā visiem mūsu Latvijas karavīriem, viņu ģimenēm,
visiem tiem, kas ar drebošu sirdi gaida ziņas no mūsu karavīriem, kas dien
mūsu ārvalstu misijās un dien zem mūsu Latvijas karoga.
Godātie kolēģi! man patiesībā būtu šausmīga vilšanās sajūta, ja šis
priekšlikums šodien tiktu atbalstīts.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Ainaram Latkovskim.

A.Latkovskis (frakcija „Jaunais laiks”).
Kolēģi! Ilma Čepāne jau pieminēja decembra pirmo svētdienu, ko daudzi
Latvijā maz zina, bet šī ir diena, kad ar likumu obligāti ir jāizkar
sarkanbaltsarkanais karogs ar melno lentu.
Vairāk, ja nemaldos gandrīz vai simts privātmāju īpašnieki arī šo dienu
labi zina Siguldā, jo desmit gadu atpakaļ Siguldas policija apstaigāja pa
privātmāju rajoniem un noķēra diezgan daudz vecu cilvēku un kas pats
interesantākais, kad viņi satikās uz šo paredzēto soda piespriešanu, tas
izskatījās kā represēto sanāksme, jo Siguldā privātmāju rajonos dzīvo
daudzi tie, kas savas mājas cēla piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu
sākumā. Izsūtītie, kas atgriezās un viņiem bija liegta iespēja dzīvot Rīgā
un Rīgas rajonā. Toreiz bija Siguldas rajons. Viņus visus bija paredzēts
sodīt par dienu, ko īstenībā daļa, es varu zvērēt, arī šeit mūsu pašu īsti
nezina, kāpēc viņi tādi ir un kāpēc 1.decembra svētdienā… Mums ir septiņas
sēru dienas. es domāju, ka likums… Tā problēma ir jārisina un noteikti šis
Aleksandrova priekšlikums ir pamats tam, lai risinātu šo problēmu, kura
īstenībā diezgan rupjā veidā tiek cilvēki sodīti par šo un sodīti īstenībā
tie, kuri savā laikā pat ir bijuši represēti.
Bet es gribu pateikt vienu, kad ar likumu un ar bardzību nevar piespiest
būt patriotiem. Par to spilgts piemērs mums liecināja Tautas partijas
jauniešu izmestie karodziņi, šeit pat pie Saeimas miskastē. Tautas partijas
jaunieši, tātad cilvēki, kas politikā jau ir iesaistījušies! Kur tad ir
viņu patriotiskā audzināšana? Un pareizi teica tie, ka to dara ģimene, to
nedara likums ar savu bardzību. Līdz ar to, es uzskatu, pat, ja ne šodien,
tad mums savādākā veidā tas ir jārisina, lai nevērstos pašvaldību policija
vai cita policija, kuriem svarīgi ir vienkāršai piedzīt statistiku, lai
nevērstos pret tiem, kas nav paspējuši agrā rītā, veci cilvēki izkārt
karogus.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Jānis Reiram, otro reizi.
J.Reirs (frakcija „Jaunais laiks”).
Es gribētu, godātie kolēģi, nedaudz pakomentēt un pastāstīt mūsu lielākā
speciālista Kārtības rullī, Dobeļa kunga teikto, jo viņš vienmēr bieži
pamāca mūs kā jābūt ir… kas ir jādara, ja.
Dobeļa kungs, otrā lasījumā var sniegt priekšlikumus tādus kā iesniedza
Aleksandrova kungs. Mūsu Kārtības rullis paredz, ka trešais lasījums ir
tikai redakcionāli labojumiem un praktiski mums ir bijuši gadījumi, kad arī
trešajā lasījumā iesniedz konceptuālus jautājumus. Tā kā varbūt nevajadzētu
mācīt un teikt, ka tas nav pareizi, ko Aleksandrova kungs ir izdarījis.

Piebilstot par patriotismu, es esmu bieži arī domājis par to, kā es
rīkotos, ja man būtu privātmāja. es rīkotos, ka man karogs mastā plīvotos
katru dienu, nevis kādās izņēmuma dienās un es apsveicu tos cilvēkus, tos
Latvijas patriotus, kas karogu tur visu laiku godā un mastā pie savas
mājas, nevis tikai kādās īpašās dienās, kā bija ierakstīts likumprojektā.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Cienījamā priekšsēdētāj! Cienītie kolēģi! Šeit daži no Saeimas deputātiem
Šeit daži Saeimas deputāti, runājot par šo likumprojektu, teica, lūk, ka
mēs esam vienīgā valsts pasaulē, un ar to pamatoja savu nostāju. Bet viņi
aizmirsa, šie mūsu kolēģi, ka vēl vienā jautājumā mēs esam vienīgā valsts
pasaulē. Proti, 192 Apvienoto Nāciju valstu starpā un to valstu starpā,
kurās zeme nes pamatnācijas vārdu, Latvija, ka tas ir Latvijā, zemē, kur
mūsu priekšteči senie balti jau dzīvojuši pirms vairākiem tūkstošiem gadu,
mēs esam vienīgā tauta, nācija pasaulē, kura 20.gadsimta vidū, proti,
1943.gadā, pēc neoficiāliem, bet precīziem statistiskas skaitļiem,
sastādījām 79 procentus no Latvijas valsts iedzīvotājiem, jo vācieši
repatriējās uz Vāciju un ienākušie vācieši apšāva mūsu valsts pilsoņus
ebrejus 70 tūkstošus… Un tajā brīdī tātad mēs tīri, bez kaut kāda nozieguma
sastāva pret citām tautām sastādījām Latvijā – vēlreiz! – 79 procentus no
iedzīvotāju skaita. Un tad, kad mēs atjaunojām savu neatkarību, mēs bijām
tikai 52 procenti.
Neviena nācija pasaulē nav piedzīvojusi tādus zaudējumus, tādu genocīdu,
kāds ir vērsts pret mums no divām varām, un visgalvenokārt no Krievijas. To
jāatceras, ja salīdzina vispār kaut ko ar pasauli. Un to daudzi aizmirst.
Otrs gadījums. Šeit pirmajā Saeimas gadā Latvijas Televīzija parādīja mani
nepareizā gaismā. Es viņiem pēc tam protestēju, jūs bijāt liecinieki šajā
zālē. Jakovs Pliners uzstājās no šīs tribīnes pirms manis ar runu, ka, lūk,
latviešu leģions un latviešu tauta ir līdzatbildīgi Hitleram par to, lai
sasniegtu Hitlera mērķus, tas ir, izplatītu Trešo reihu līdz Urālu kalniem.
Un tad es nevarēju noturēties, es biju spiests jums un Jakovam Plineram
paskaidrot un pastāstīt, ka vēl šodien Stokholmā arhīvā ir atrodami angļu
spiegošanas rezidents, tātad angļu šeit… jā, spiegu Latvijā nosūtīts
ziņojums, ka 1943.gadā, kad notika mobilizācija leģionā, divu vācu
feldfēbeļu pavadībā, kuri iet pa ielas malu, bulvārī centrā, kuri smaida,
jo nesaprot latviešu valodu, soļo iesauktie latviešu leģionāri un dzied:
„Mēs sitīsim tos varenos, pēc tam tos zili pelēkos!” Lūk, tāda bija mūsu
nostāja, ko šie kungi vēl tagad negrib dzirdēt un joprojām sauc mūs par
fašistiem. Un toreiz es, lai to pierādītu, uzskatīju, ka man jānodzied tā
dziesma ir. Televīzija to parādīja kā bravūrību, neparādot kontekstu, kādēļ
es to daru. Un šoreiz gribu jums dziedāt. 1945.gada 8.martā es biju viegli
ievainots 19.dīvizijas leģionārs Talsu pamatskolā kara lazaretē. Un mums
paziņoja, ka pēc vienas stundas… šefārsts ķirurgs, vācu majors paziņoja
oficiāli, ka pēc vienas stundas Talsos ieradīsies pirmā padomju armijas
vieglā automašīna ar padomju armijas virsniekiem, lai pieņemtu, teiksim,
Talsu komandantūras kapitulāciju. Un es biju jauns puisis, un citi jauni
puiši mēs bijām, tie, kas bija vieglāk ievainoti. Un mēs dziedājām –
paklausieties! – tā nav bravūrība, tā ir vēsture: „Lai krīt, kas krīt, vēl
dzīvi mēs, vēl mūsu karogs nesatīts. Kam dzīvības un mājas žēl, lai nenāk
līdz.”
Es esmu par to, lai šo karogu vienmēr turētu attītu, lai nesatītu, un par
daudz nevar būt viņš attīts.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Nākamajam vārds debatēs deputātam Augustam Brigmanim.

A.Brigmanis (ZZS frakcija).
Godājamie kolēģi! Mūsu apvienības attieksme pret šo priekšlikumu ir pausta
Latvijas zemnieku savienības karogā ierakstītajā: „Par Latviju – nacionālu,
daiļu un spēcīgu.” Un līdz ar to šī attieksme, kas ir pausta 1917.gadā, ir
aktuāla šodien – 2009.gadā un mūsu apvienība viennozīmīgi šo priekšlikumu
neatbalstīs. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds deputātei Vinetai Muižniecei. (Dep. J.Dobelis no
zāles kaut ko sauc.)

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).
Godātie kolēģi! Es jums ļoti pateicos par tik aktīvu dalību debatēs, un par
to, ka jūs ļoti labi sapratāt to domu, ar kuru es uzstājos pašā debašu
sākumā.
Bet šoreiz es jūs gribētu informēt par to, pie kādiem secinājumiem nonāca
Juridiskā komisija, skatot šo likumu, un arī apspriežot jautājumu par to,
kāda tad izvēršas reāla situācija ar gadījumiem, kad valsts karogs ir
pacelts, kad nav pacelts un kā to varētu risināt.
Daudziem kolēģiem ir taisnība, ka, protams, ne vienmēr likuma izpildītāji,
proti, tie, kas uzrauga, vai karogs ir attiecīgajās dienās pacelts, un vai
ir pienācīgā godā turēts, savu pienākumu saprot pēc būtības. Un ne reizi,
tiešām, ir tā, ka šajā jomā ir pārspīlējumi, neizprotot kādreiz kādas
situācijas un bargi sodot cilvēkus. Mūsu mērķis jau nav kādu bargi sodīt.
Un tomēr es uzskatu, ka normai ir jābūt, un arī normai par Administratīvo
pārkāpumu kodeksā arī ir jābūt. Bet Juridiskajā komisijā apspriežoties
nonāca pie secinājuma, ka visos gadījumos, kad ir zināms pamats un kādi
šķēršļi ir bijuši, lai karogs tiktu pienācīgi lietots svētku vai atceres
dienās, ka pieņemamais ir brīdinājums. Un es domāju, ka īpaši svarīgs ir
darbs ar likuma piemērotājiem, lai to pareizi saprastu. Bet arī gribu
teikt, ka ļoti daudz administratīvās komisijas ļoti pareizi šo saprot, un
to arī dara, atgādinot Latvijas pilsoņiem par to, kādas ir šīs dienas un kā
ir nepieciešams izrādīt pienācīgo cieņu un godu valsts karogam. Es ceru, ka
mēs ar savu balsojumu arī parādīsim pienācīgu cieņu un godu Latvijas valsts
karogam. Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Dzintaram Rasnačam, otro reizi.

Dz.Rasnačs. Godātie kolēģi! Divi mani kolēģi Ainars Latkovskis un Jānis
Reirs te stāstīja par nežēlīgām represijām pret cilvēkiem. Bet to stāstu
jau nepabeidza. Kā tad viss tur beidzās? Tas tikai liecina, ka Siguldā
strādā ļoti neprofesionāli tiesībsargi, Latkovska kungs. Un jums kā
siguldietim, protams, un kā savu vēlētāju pārstāvim vajadzētu kaut ko
darīt, lai šie policisti kļūtu profesionālāki, nevis neprofesionālu
policistu dēļ skriet un grozīt likumu. Pareizi, Šadurska kungs, tas tiešām
nav normāli.
Tātad, tur, kur ir pašvaldības policija, tur, protams, šos sodus uzliek
pašvaldības policija. Kur tādas nav, tur valsts policijas, kārtības
policijas pārstāvji, un protams, ka šis policists uz vietas var izlemt, vai
viņš aizrādījumu izsaka, vai viņš tomēr raksta protokolu. Tad tas nonāk šis
protokols jau konkrētajā administratīvajā komisijā. Tur pieņem lēmumu. Var
arī pieņemt lēmumu, ka sods netiek piemērots, vienkārši aizrādīt. Varam
mēs, protams, Administratīvo pārkāpumu kodeksā ierakstīt, ka tas sods ir
nevis līdz 30 latiem, bet, piemēram, brīdinājums vai sods līdz 30 latiem.
Bet brīdinājums jau pats par sevi arī ir sods. Tātad pirms brīdinājuma vēl
zemāks slieksnis ir tiesības šai amatpersonai, šim profesionālam
policistam, kurš kaut ko sajēdz no administratīvajām tiesībām, ir iespēja
izteikt aizrādījumu. Vai Siguldā tie cilvēki, kas, jūs teicāt, pagājušā
gada decembra pirmā svētdienā tā rīkojās, vai desmit gadus atpakaļ tas ir
bijis, nu jā, uz tik svaigiem notikumiem tik steidzami grozīt likumu. Tā
ka, kolēģi, tomēr skatīsimies uz lietām nopietni. Un ja ir neprofesionāli
policisti, tad sauksim šo policistu vadību uz Juridisko komisiju, uz
Aizsardzības un iekšlietu komisiju un runāsim.

Sēdes vadītāja. Rasnača kungs, jūsu debašu laiks beidzies.

Dz.Rasnačs. Ja negrib mācīties, lai mācās piespiedu kārtā.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates. Vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamie kolēģi! Sākumā es neplānoju uzstāties šodien par šo jautājumu,
jo es uzskatu to par tukšu salmu kulšanu. Man šķiet, ka mūsu klausītāji un
cilvēki, kas skatās uz mums, viņiem smiekli nāk par Saeimu, kura šajos
grūtajos apstākļos runā par tik niecīgu… es vēlreiz atkārtoju, niecīgu
jautājumu. Man liekas, ka valsts pašlaik atsakās no veselas virknes savu
pienākumu pret cilvēkiem. Un man liekas, ka ir vērts atbalstīt Aleksandrova
kunga priekšlikumu un arī dot cilvēkiem iespēju atteikties no dažiem saviem
pienākumiem pret valsti.
Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Nākamajam vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I.Līdaka (ZZS frakcija).
Cienījamie latviski domājošie! Vispirms es gribētu aicināt Aleksandrova
kungu tomēr atsaukt šo priekšlikumu. Kāpēc? Tāpēc, ka es domāju, ka šobrīd
mums ir jāpieņem lēmumi un jāizsaka priekšlikumi, kas mūs, latviski
domājošos, apvienotu, nevis šķeltu.
Es lieliski dzirdēju šeit pat no tā kreisā flanga, patiešām lieliski
dzirdēju un sapratu arī to kontekstu, kas tur skanēja… izņemsim ar laiku,
ar to domājot 11. un 18.novembra izņemšanu no svinamo dienu saraksta.
Katrā valstī Valsts neatkarības diena ir svinamā… (Balsis no zāles.)
Aizver muti!… Katrā valstī! Neatkarības diena ir svinamā diena! Tātad, ko
Kabanova kungs domāja ar 11. un 18.novembra izņemšanu no svinamo dienu
statusa?!! (Troksnis no zāles.) Viņš domāja par Latvijas valstiskuma
izmaiņām! Un tā mēs te tagad tukšus salmus kuļam…. lai tas tur, kreisais
– zvēru un putnu dārzs, varētu par mums ņirgāties!
Būsim vienoti!
(Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies!
Deputāta kungs! Jums aizrādu par sarunāšanos ar zāli.
Vārds debatēs deputātam Igoram Aleksandrovam, otro reizi.

I.Aleksandrovs (frakcija „Jaunais laiks”).
Cienījamie kolēģi! Es jūtu, ka šis it kā vienkāršais mans priekšlikums rada
nevajadzīgus asumus un tāpēc es esmu gatavs atsaukt savu priekšlikumu.
(Aplausi.)
Bet es ceru, ka jautājums tiks tālāk skatīts un Administratīvo sodu
pārkāpumu kodekss tiks mainīts un mīkstināta attieksme pret šāda veida
pārkāpumiem.
Paldies.
(Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.
Turpinām debates.
Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei, otro reizi.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie kolēģi! Es gribu teikt tikai divas lietas.
Pirmā lieta. Man patiešām ir bezgala liels gandarījums, ka šodien,
apspriežot šo projektu, par vislielākajiem Latvijas patriotiem ir kļuvuši
kolēģi no padomju laika nomenklatūras un tie, kas savulaik 11.novembra
krastmalā tik dedzīgi ziņoja par padomju tautas demonstrācijām 1.maijā un
citos okupantu svētkos. (Zālē troksnis.)
Otrkārt. Man, kolēģi, būtu tikpat liels gandarījums, ja jūs būt tikpat
lieli patrioti, apspriežot šo saimnieciskos jautājumus, kas regulē,
piemēram, šo Regulatora tiesības ziedot… šo Sabiedriskā labuma
organizācijas statusu… šo likumu par Uzņēmumu ienākuma nodokli un
pārējos.
Šodien ir patiešām šī diskusija ir tāda… jo par šīm lietām jebkurš var
izteikties. Bet tomēr, lūdzu, mēģiniet un piespiežat sevi mazlietiņ arī
padomāt pirms balsojiet pirms likumprojektiem, kas jums tiek nolikti
plenārsēdē dažas minūtes pirms plenārsēdes sākuma un kas skar miljoniem
latus, piemēram, ietekmi uz Latvijas valsts budžetu.
Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Pirms mēs turpinām debates, ir pienācis laiks pārtraukumam, bet ir saņemti
deputātu Silva Bendrātes, Gunta Bērziņa, Ingrīdas Circenes, Venta Armanda
Kraukļa, Jāņa Lagzdiņa, Māra Ārberga un citu priekšlikums ar lūgumu
turpināt šodienas plenārsēdi bez pārtraukuma līdz izskatīti visi darba
kārtības jautājumi. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav,
tātad plenārsēdi turpinām līdz izskatīti visi jautājumi.
Turpinām debates. Vārds deputātam Jurim Dobelim, otro reizi.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).
Cienītiek kolēģi! Senajiem grieķiem bija tāda teika par Pandoras lādi, tā
saucamā. Bija tāda ziņkārīga dāma Pandora, kura pamanījās šai lādei pacelt
vāku uz augšu un izlaida pasaulē veselu rindu dažādu netikumu.
Gribot vai negribot šis 29.priekšlikums tiešām atgādināja šo teiku par
Pandoras lādi. Diemžēl. Taču ir arī savs labums. Šodien mēs atkal redzējām
īstās sejas. Viens otrs skaidri parādīja uz ko viņš mērķē. Un esiet, lūdzu,
uzmanīgi. Bija tāds Jūliuss Fučiks, viņu gan nomocījuši esot nacisti, bet
viņš teica: „Cilvēki, es jūs mīlēju, esiet modri!” par to mīlestību uz
viņiem es negribu teikt, bet par to, ka jābūt modriem, es gan gribu teikt.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Vārds deputātam Visvaldim Lācim, otro reizi.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Cienījamie kolēģi! Nupat noklausījos deputātu Juri Dobeli. Paldies par viņa
patriotiskām runām. Bet viņš aizmirsa vienu lietu un es esamu šeit arī
atgādinājis no šīs tribīnes un jums vairākiem… Jā, es atgādinājis esmu
vienu lietu, ka visas latviešu politiskās partijas ir vainīgas tajā ziņā un
vainīgas arī 8. un 9.Saeimā, kad nedrīkstēja kustināt Pilsonības un valodas
likumu, ka mums ir tādi Latvijas ienaidnieki, ieguvuši kā Nikolajs
Kabanovs.

Sēdes vadītāja. Paldies.
Debates slēdzu.
Deputāts Aleksandrovs ir atsaucis savu priekšlikumu, bet saskaņā ar
Kartības rulli, priekšlikumu, kas atbalstīts atbildīgajā komisijā var
atsaukt tikai ar atbildīgās komisijas piekrišanu. Tā kā priekšlikums ir
balsojams jebkurā situācijā. Tātad, lūdzu zvanu! Balsosim par 29. –
deputāta Aleksandrova priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu
rezultātu! Par – 22, pret – 53, atturas – 9. Priekšlikums nav atbalstīts.
(Aplausi.)

J.Reirs. 30. – deputāta Buzajeva priekšlikums. Nav atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Uzsākam debates. Vārds deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTTVL frakcija).
Cienījamie kolēģi! Ņemot vērā debates par iepriekšējo priekšlikumu, mans
priekšlikums ir ļoti vietā, jo priekšlikums ir vispār svītrot šo 7.pantu,
par kuru ir dažas šaubas. Es arī biju gatavs atsaukt savu priekšlikumu, bet
novērojot šo totalitārisma (?) kas bija nodemonstrētā šeit Saeimā,
ņirgāšanās pret vienu no diviem krievu deputātiem valdošajā koalīcijā, es
tomēr šo priekšlikumu neatsaukšu un jūs esat piespiesti par šo priekšlikuma
balsot. Un varētu arī piebilst, ka daži šie patrioti, kas šeit runāja par
iepriekšējo priekšlikuma tam pašam pantam ar mieru gatavi nodemonstrēt
Latvijas karogu arī 16.martā un acīmredzami arī ar trešā reiha karogu, tā
iznāk. Un pierādījums tai balsošanai par mūsu septiņiem likumprojektiem,
kurus atbalstīja tiesībsargs.
Aicinu atbakstīt manu priekšlikumu un vispār izslēgt 7.pantu, kas ir
pilnībā totalitārisma produkts.
Paldies.

———————

P.S. Izlasiet visu tekstu!

Pilno versiju varētu gaidīt šeit: http://www.saeima.lv/Likumdosana/likumdosana_stenogrammas.html